***
katru reizi
kad pie apvāršņa
sabiezē klusuma mākoņi
tu būvē cietoksni
tu vairs neslēpies
no zibens
pērkona
un lietus
tu esi
zibens pērkons
un lietus
savā mēmuma cietoksnī
***
aizver plakstus un gaisti
saplūsti
ar kokvilnas palagiem
vilnas segām
un dūnu spilveniem
ienirsti matracī
un pazūdi pagultē
izgaisti katru reizi
kad tavi vārdi kļūst par
āmura belzieniem
***
Mēs šķīrāmies
un sāka spīdēt saule.
It kā debesis mani sodītu
ar saules pielietu vientulību.
It kā tāpat jau nebūtu grūti
saulē
bez tevis.
***
Tava smarža
dzeloši ielaužas nāsīs
līdz ārprātam sāpīgs mans izmisums
par tiem vārdiem, ko
bezmiega naktīs mirsti
par tiem vārdiem, ko
nemaņas naktīs plēšu no lūpām savām
vēl tikai reizi
ieelpot tevi
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru